Man vienmēr ir paticis domāt, ka esmu cilvēks, kurš neiekūst muļķībās. Man ir piecdesmit divi gadi, esmu dzīvojis visu mūžu mazā Kurzemes pilsētiņā, kur visi viens otru pazīst, un esmu strādājis par galdnieku kopš astoņpadsmit gadu vecuma, tāpat kā mans tēvs un viņa tēvs pirms tam. Manas rokas ir raupjas no zāģa un kalta, un es lepojos ar katru mēbeli, kas iznāk no manas darbnīcas. Bet pirms dažiem mēnešiem notika kaut kas, kas lika man saprast, ka pat vecs suns var iemācīties jaunus trikus, un ka dažreiz visneparedzamākās lietas notiek tieši tad, kad tu to vismazāk gaidi.
Viss sākās ar manu mazdēlu. Viņš atbrauca pie manis uz nedēļas nogali, jo viņa vecāki bija aizbraukuši uz kāzām Polijā, un viņš negribēja sēdēt mājās viens. Viņam ir deviņpadsmit gadi, viņš mācās Rīgā par programmētāju, un, godīgi sakot, es viņu nesaprotu. Viņš runā par lietām, par kurām es neko nezinu, un viņš pavada visu laiku telefonā. Tajā vakarā mēs sēdējām manā virtuvē, es vārīju zupu, un viņš skatījās kaut ko telefonā. Es viņam jautāju, ko viņš dara, un viņš teica, ka spēlē kazino. Es gandrīz nometu kausu, ko turēju rokā. Es viņam teicu, ka tas ir bīstami un ka viņš izniekos visu naudu, bet viņš pasmējās un teica, ka tas ir tikai izklaide, ka viņš spēlē ar mazām summām un ka tas ir tāpat kā skatīties filmu. Es viņam neticēju, bet ziņkārība bija stiprāka par mani. Tajā vakarā, kad viņš aizgāja gulēt, es paņēmu savu veco planšeti un sāku meklēt informāciju. Es uzgāju daudz dažādu vietņu, bet viena no tām mani piesaistīja ar savu vienkāršību un skaidro dizainu. Tā bija
vavada kazino, un es pat nenojautu, ka tas kļūs par vietu, kur es pavadīšu daudzus vakarus, sākumā aiz ziņkārības, vēlāk aiz intereses, un visbeidzot aiz kādas dīvainas, grūti izskaidrojamas pieķeršanās.
Es reģistrējos, jo tas bija vienkārši — tikai e-pasts un parole. Tad es iemaksāju desmit eiro, jo tas bija minimums, un es domāju, ka tas ir laba cena par vakaru izklaides. Es sāku spēlēt kādu vienkāršu spēli ar augļiem, kas man atgādināja vecos spēļu automātus, ko es biju redzējis bērnībā krogos, kur gāja mans tēvs. Pirmie griezieni bija neveiksmīgi — es zaudēju pusi no savas naudas apmēram desmit minūšu laikā, un es nodomāju, ka tas ir muļķīgi un ka es vairs nekad to nedarīšu. Bet tad, kad bija palicis tikai pāris eiro, es nospiedu pogu pēdējo reizi, un pēkšņi ekrānā parādījās pieci vienādi simboli. Es laimēju četrdesmit eiro. Tas nav daudz, bet tas bija pietiekami, lai es justos tā, it kā es būtu atklājis kādu slepenu dārzu, par kuru citi nezina. Es sēdēju virtuvē, dzēru tēju, un smaidīju kā muļķis. Mans vecais suns, kas gulēja pie manām kājām, skatījās uz mani ar tādu kā neizpratni, un es viņam teicu, ka mums šovakar būs labākas vakariņas.
Nākamajā dienā es stāstīju par to savam draugam, un viņš pasmējās, teica, ka tas ir iesācēju veiksme un ka es drīz vien zaudēšu visu. Es viņam neticēju, jo es jutos tā, it kā es būtu iemācījies kaut ko jaunu par sevi. Es sāku spēlēt katru vakaru, vienmēr ar nelielām summām, un es atklāju, ka man patīk pats process, nevis tikai laimests. Man patīk tas mirklis, kad tu nospied pogu un nekas vēl nav noticis — tas ir kā lasīt grāmatu, kur tu nevari atšķirt lappuses, un katrs grieziens ir jauns teikums. Es sāku pamanīt, ka es vairs nedomāju par naudu tā, kā es to darīju agrāk. Agrāk es katru eiro skaitīju, domāju, vai varu atļauties jaunu instrumentu, vai man pietiks līdz algas dienai. Tagad es sāku justies nedaudz brīvāk, jo es sapratu, ka nauda nav tik nopietna lieta, kā es domāju. Tā nāk un iet, un galvenais ir tas, ko tu dari ar to, un kā tu jūties.
Vienu vakaru es laimēju divsimt eiro. Tas bija brīdis, kad es sēdēju viesistabā, skatījos kādu vecu filmu, un pēkšņi mans planšetdators sāka vibrēt, un ekrānā parādījās skaitlis, kas man lika aizrīties ar tēju. Es sāku klepot, un mans suns, kas gulēja uz dīvāna, iespērās un aizskrēja prom. Es sēdēju viens pats, ar asarām acīs no klepošanas, un smējos kā traks. Tas bija vavada kazino mirklis, kad viss apstājas un tu vienkārši skaties, kā notiek kaut kas neticams. Es izņēmu naudu nākamajā dienā, un tas bija vienkārši — pāris klikšķu, un nauda nonāca manā bankas kontā divu dienu laikā. Es nopirku jaunu elektrisko zāģi, jo vecais bija nolietots, un es arī uzdāvināju savam mazdēlam simts eiro, lai viņš varētu aiziet uz kādu koncertu vai nopirkt sev ko gardu. Viņš man jautāja, no kurienes nauda, un es teicu, ka atradu vecus parādus, ko kāds man bija parādā. Es nevēlējos, lai viņš domā, ka viņa vectēvs spēlē azartspēles, jo es pats vēl nebiju īsti samierinājies ar to, ko es daru.
Bet tad notika kaut kas, kas mani lika aizdomāties. Es sāku spēlēt vairāk, un es sāku zaudēt. Vienu nedēļu es zaudēju ap simts eiro, un es jutos kā muļķis. Es sēdēju pie datora naktī, un es domāju, kāpēc es vispār sāku šo visu. Es gribēju atmest, izdzēst kontu, aizmirst par to. Bet tad es atcerējos, ka tā ir tikai spēle, un ka es nekad nezaudēju vairāk, nekā varu atļauties. Es uzstādīju sev limitu — divdesmit eiro nedēļā, ne vairāk. Un es to ievēroju. Tas ir svarīgi, jo es zinu, ka daudzi cilvēki ar to sadedzina, un es negribu būt viens no viņiem. Es gribu, lai tas paliek jautri, nevis kļūst par problēmu. Es sāku arī runāt ar citiem cilvēkiem forumos, kas spēlē to pašu, un mēs dažreiz dalāmies ar stāstiem par laimestiem un zaudējumiem. Tas ir tāda kā kopiena, kur visi saprot, ka tā ir tikai spēle, bet tajā pašā laikā tā ir aizraujoša. Es iepazinu kādu vīrieti no Ventspils, kurš spēlē jau desmit gadus, un viņš man iemācīja, kā lasīt spēļu noteikumus un kā izvēlēties spēles ar augstāku izmaksu procentu. Tas bija noderīgi, un tas lika man justies tā, it kā es būtu daļa no kaut kā lielāka.
Vienu nakti, ap pulksten diviem, es spēlēju kādu citu spēli, kas saucās "Book of Ra", un es laimēju trīssimt eiro. Tas bija mans lielākais laimests līdz šim. Es sēdēju un skatījos uz ekrānu, un es nespēju noticēt. Es piezvanīju savam draugam, kurš arī spēlē, un es viņam teicu, ka es tikko laimēju trīssimt eiro. Viņš sākumā nedzirdēja, jo bija aizmidzis, bet tad viņš pamodās un sāka smieties. Mēs runājām apmēram stundu, un mēs abi bijām priecīgi, it kā mēs būtu uzvarējuši loterijā. Tas bija vavada kazino mirklis, kad tu saproti, ka dzīve var būt negaidīta un ka ir vērts riskēt, ja tu to dari saprātīgi.
Kopš tā laika ir pagājis apmēram pusgads. Es joprojām spēlēju, bet ne tik bieži. Dažreiz es aizmirstu par to uz nedēļām, dažreiz spēlēju katru vakaru. Tas ir kļuvis par tādu kā hobiju, nevis par dzīves jēgu. Es esmu laimējis vairāk, nekā esmu zaudējis — kopumā varbūt ap diviem tūkstošiem eiro. Tas nav daudz, bet tas ir vairāk nekā nekas. Un galvenais — tas man ir devis daudz prieka. Es esmu iepazinis cilvēkus, kas spēlē to pašu, un mēs dažreiz tiekamies uz kafiju, lai parunātu par jaunām spēlēm un stratēģijām. Tas ir tāda kā sociāla lieta, kas man palīdzēja pārvarēt vientulību, jo, lai arī es mīlu savu mierīgo dzīvi, dažreiz man pietrūkst cilvēku, ar kuriem parunāt par kaut ko citu, nevis tikai par darbu un laikapstākļiem.
Es zinu, ka daudzi cilvēki uzskata, ka tiešsaistes kazino ir ļaunums. Un viņiem ir taisnība, ja tu neproti sevi kontrolēt. Bet man tas ir devis kaut ko pozitīvu — iespēju atslēgties no ikdienas, iespēju sapņot, iespēju justies kā bērns, kas atver Ziemassvētku dāvanu. Katrs grieziens ir kā maza dāvana, kas var būt tukša, var būt ar konfekti, vai var būt ar zelta monētu. Tu nekad nezini, kas tur būs. Un tas ir tas, kas padara dzīvi interesantu. Es nekad neiesaku citiem spēlēt, ja viņi to nedara prieka pēc. Ja tu spēlē, lai atriebtos par zaudējumu, vai lai nopelnītu naudu rēķiniem, tad tas ir bīstami. Bet, ja tu spēlē tāpēc, ka tas ir jautri, un tu vari atļauties zaudēt to, ko tu ieliec, tad tas ir tikai vēl viens veids, kā pavadīt laiku. Tāpat kā iet uz kino vai uz boulingu. Vienkārši ar mazliet vairāk adrenalīna.
Tagad, kad es rakstu šo, ārā ir rudens, un lapas krīt no kokiem. Es sēžu pie sava galda darbnīcā, un mans suns guļ pie manām kājām. Es domāju par to vakaru, kad es pirmo reizi nospiedu pogu un nezināju, kas notiks. Es domāju par to sajūtu, kad es laimēju divsimt eiro un sāku smieties viens pats viesistabā. Es domāju par to, cik daudz man ir paveicies — ne tikai naudas ziņā, bet arī tāpēc, ka es atklāju kaut ko jaunu par sevi. Es atklāju, ka es protu kontrolēt savas emocijas, ka es protu apstāties, kad vajag, un ka es protu priecāties par mazām lietām. Tas ir vērtīgāk par jebkuru laimestu. Un, ja jūs kādreiz domājat, vai pamēģināt, tad atcerieties — dariet to tikai tad, ja varat atļauties zaudēt. Un, ja jums paveicas, tad izbaudiet to. Jo dzīve ir pārāk īsa, lai vienmēr būtu nopietna. Dažreiz ir jāļauj sev būt bērnam, kas tic brīnumiem. Un dažreiz tie brīnumi patiešām notiek. Es to zinu, jo es tomu esmu piedzīvojis.
